Vuoiggalaš árgabeaivvis
Jearaldat vuoiggalašvuođas lea dehálaš fáddá jus servodat ja oktavuohta olbmuid gaskkas galggaš bissut ja doaibmat rievttuid ja bures. Lea jearaldat velgo eanas olbmot beroštit duohtan váldit dajaldaga «Vuoiggalašvuohta bistá guhkimus». Mii berret buohkat leat ovdagovvan ja bagadeaddjin das ahte leat vuoiggalaččat. Biibbal sárdnu olu sajiin vuoigatlašvuođas. Jakob dadjá «Mun bijan gudnán pántan.» (1. Mos 30,33). «Hearrá fasttáša gielis olbmuid, vuoigatlaččat leat su miela mielde.» (Sátneláskkut 12,22) Mánáid njálmmis lea daddjon: «Gielistat go don ovtta kruvnno dihte, Hans?» jearai oahpaheaddji. In, son vástidii nannosit. Ja seammá vástádus guovtti kruvnno hárrái. Naba čuohtekruvnno?
De gal fertii Hans veahá jurddašallat. Jurddaš man olu oažžu čuohtekruvnnuin. Son eahpidii veaháš. De ceggii Piera gieđa. «Mun in dagaše dan!» Oahpaheaddji jearai manne it. «In, danin go čuohtekruvnno lean golahan, de gielisvuohta lea ain das» vástidii Piera hui jierpmálaččat ja riekta.